Izstāde par ainavu spēju saglabāt laiku un cilvēka pieredzi. Gleznās attēlotās ainavas nav tikai redzamas vietas ,tie ir mirkļi, kas nogulsnējušies krāsās kā atmiņu slāņi. Katrs krāsas tonis un pāreja ir kā nospiedums: par gaismu, kas reiz kritusi uz zemes, par sajūtu, kas uz brīdi pieskārās māksliniecei, par vietu, kas turpina dzīvot apziņā.

Ainava šeit ir nepastāvīga, kustīga, pastāvīgi mainīga, un glezna - mēģinājums saglabāt šo īslaicīgo brīdi. Krāsa kļūst par laika pierakstu, kas ļauj skatītājam ne tikai skatīties, bet atpazīt sevī kādu personīgu atmiņu, sajūtu vai klusuma brīdi.

Izstāde aicina uz rāmumu un iekšēju piedzīvojumu. Tajā skatītājs tiek iesaistīts kā līdzdalībnieks, kurš ainavās ierauga arī savu pagātni, savu gaismu, savu bezvārdu stāstu. Tā ir tikšanās telpa starp mākslinieku un skatītāju — vieta, kur krāsas atver ceļu uz to, ko atmiņas glabā dziļāk par vārdiem